Will You Let Me In? is an activist performance created for Saint Saviour’s Anglican Church in Riga as part of international performance festival Starptelpa. Set within a church, the work reflects on who is considered worthy of belonging — on earth, in society, and in the imagined space of Heaven. The church is approached not only as a religious site, but as a structure of power, moral judgement, exclusion, and possible care. In a Latvian context where religious rhetoric has often been used against queer rights, the presence of a queer, non-binary body in this space becomes both vulnerable and political.
The performance unfolds through a repeated attempt to climb upward using a telescopic ladder. The artist extends it section by section, trying to ascend alone, yet the ladder remains unstable: the body loses balance, the metal crashes to the floor, and sound reverberates through the church. These falls become a physical image of queer precariousness — the exhausting effort to move upward within systems that do not structurally support you.
The work resonates with Judith Butler’s ideas of performativity and social recognition: which bodies are read as legitimate, proper, or acceptable? It also echoes Michel Foucault’s thinking on institutions and discipline, approaching the church as a historical space where bodies have been named, judged, and regulated. Through Sara Ahmed’s notion of orientation, the upward climb becomes a question of who is allowed to move toward certain futures, spaces, and promises. Falling, in the spirit of Jack Halberstam’s queer art of failure, is not only defeat — it becomes a method of exposing the conditions that make “success” possible for some and dangerous for others.
Sound is central to the performance. The metallic crashes, vibrations, echoes, and silences transform the church into a resonating body. In relation to the festival theme Sonic Vibrations, sound becomes evidence of effort, risk, exclusion, and persistence.
The decisive moment arrives when the artist stops, looks toward the audience, and waits. For a long time, no one intervenes. Eventually, someone asks: “Do you need help?” The audience then comes forward to hold the ladder, allowing the artist to finally climb. The ending does not offer a simple resolution, but asks what inclusion requires in practice: someone must notice instability, step forward, and help hold the structure differently.
Vai man būs ļauts ienākt? ir aktīvisma performance, kas radīta Rīgas Svētā Pestītāja Anglikāņu baznīcai festivāla Starptelpa ietvaros. Notiekot baznīcas telpā, darbs pievēršas jautājumam par to, kurš tiek uzskatīts par piederīgu un cienīgu — uz zemes, sabiedrībā un iztēlotajā Debesu telpā. Baznīca šeit tiek aplūkota ne tikai kā reliģiska vieta, bet arī kā varas, morāla sprieduma, izslēgšanas un iespējamās rūpes struktūra. Latvijas kontekstā, kur reliģiska retorika bieži izmantota pret kvīru tiesībām, kvīra un nebināra ķermeņa klātbūtne šajā telpā kļūst vienlaikus ievainojama un politiska.
Performance attīstās kā atkārtots mēģinājums nokļūt augšup, izmantojot teleskopiskās kāpnes. Mākslinieks tās pa posmiem izvelk un mēģina kāpt viens pats, taču kāpnes nav stabilas: ķermenis zaudē līdzsvaru, metāls atsitas pret grīdu, un skaņa dobji un spēcīgi atbalsojas baznīcas telpā. Šie kritieni kļūst par fizisku kvīra nedrošības tēlu — nogurdinošu mēģinājumu virzīties augšup sistēmās, kas strukturāli nesniedz atbalstu.
Darbs sasaucas ar Džūditas Batleres idejām par performativitāti un sociālo atzīšanu: kuri ķermeņi tiek uztverti kā leģitīmi, pareizi vai pieņemami? Tas atbalso arī Mišela Fuko domas par institūcijām un disciplīnu, skatot baznīcu kā vēsturisku telpu, kurā ķermeņi tikuši nosaukti, vērtēti un regulēti. Caur Sāras Ahmedas orientācijas jēdzienu kāpiens augšup kļūst par jautājumu par to, kam ir ļauts virzīties pretī noteiktām nākotnēm, telpām un apsolījumiem. Savukārt kritiens, atsaucoties uz Džeka Halberstama kvīro neveiksmes mākslu, nav tikai sakāve — tas kļūst par metodi, kas atklāj apstākļus, kuros “izdošanās” dažiem ķermeņiem ir iespējama, bet citiem bīstama.
Skaņa performancē ir centrāla. Kāpņu konstrukcijas triecieni, vibrācijas, atbalss un klusums pārvērš baznīcu rezonējošā ķermenī. Saistībā ar festivāla tēmu Sonic Vibrations skaņa kļūst par piepūles, riska, izslēgšanas un neatlaidības liecību.
Izšķirošais brīdis pienāk tad, kad mākslinieks iepauzē, palūkojas uz skatītājiem un izelpo. Ilgu laiku neviens neiejaucas. Beidzot kāds jautā: “Do you need help?” Tad skatītāji nāk klāt, lai pieturētu kāpnes, ļaujot māksliniekam beidzot uzkāpt. Noslēgums nepiedāvā vienkāršu atrisinājumu, bet uzdod jautājumu par to, ko iekļaušana nozīmē praksē: kādam ir jāpamana nestabilitāte, jāsper solis uz priekšu un jāpalīdz noturēt struktūru citādi.
