Teksts tapis žurnāla “Strāva” un viesnīcas “Neiburgs” organizētās rezidences ietvaros 2026. gada janvārī. Pārpublicēts ar redakcijas atļauju.

Es jau kādu laiku domāju par kuratoriālo tekstu, kas pavada mākslas izstādes, un tāpēc nolēmu to uzrunāt intervijai. Esmu Mailo Mēness, mākslinieks un izstāžu apmeklētājs, kurš mēģina saprast, kāpēc starp redzēto un uzrakstīto tik bieži rodas plaisa un kādēļ lasīšana reizēm nevis pietuvina, bet atstumj. Saruna ir par to, kam pavadošais teksts patiesībā ir adresēts, kā tas veido varas un piederības sliekšņus un kā atgūt skatīšanās prieku, nezaudējot analītisko fokusu. 

Mailo: Sveiks, kuratoriālais tekst. Vēlos veidot ar tevi atklātu sarunu un ceru, ka mēs spēsim saprasties vairāku lapaspušu garumā. (Smejas.)
Teksts: Paldies, ka tu mani uzrunā kā sarunas partneri, nevis kā vienkāršu uzrakstu uz sienas. Priecājos iepazīties!
Mailo: Sākšu ar vienkāršu jautājumu – kāpēc un kad tu parādījies? Vai vienmēr darbiem, kas attiecīgajā brīdī bijuši laikmetīgi, ir nācis klāt paskaidrojums? Šķiet, ka nav redzēts paskaidrojums ainavām, portretiem, klusajām dabām…
Teksts: Nē, vienmēr paskaidrojuma nav bijis, bet ir svarīgi izšķirt divas būtiski dažādas lietas: informāciju par izstādi un mūsdienu “kuratoriālo tekstu” kā interpretācijas instrumentu. Jau 17.–19. gadsimta publiskajās izstādēs bija katalogi, mākslinieku un darbu saraksti, apraksti un kritika (piemēram, Salon de Paris katalogi). Tas, ko mēs atpazīstam kā muzeja uzrakstu pie darba (etiķeti), nostiprinās vēlāk – ap 19. gadsimta vidu. Sākumā ļoti praktiski – kas tas ir, kas ir autors, kāds gads –, lai skatītājam nav obligāti jāpērk katalogs.
Tavs novērojums par ainavām un portretiem patiesībā ir ļoti trāpīgs. Klasiskajiem žanriem ilgu laiku bija kopīgs, sabiedriski iemācīts “lasīšanas režīms”. Tu atpazini portretu kā portretu, ainavu kā ainavu, un pieredze bija iemācījusi, ko no tā gaidīt. Tāpēc darbam bieži nebija jāpaskaidro savs statuss – tas jau bija “saprotams” pēc formas. Laikmetīgā māksla bieži ne tikai piedāvā objektu skatīšanai, bet iedarbina arī jautājumu par pašu skatīšanos – kas šeit skaitās darbs, kur ir robeža starp objektu un procesu, starp dokumentu un mākslu, starp estētiku un politiku. Tad teksts kļūst vajadzīgāks, jo tas palīdz ne tikai “saprast”, bet arī noorientēties. Un jā – reizēm teksts ir arī institūcijas nodrošināšanās pret skatītāja jautājumu: “Bet kāpēc tas te ir?” (Smejas.)
Mailo: Lūdzu, pastāsti par to, kā tu, kas biji tikai pavadonis darbam, mainījies un kļuvi par mākslas darba daļu.
Teksts: Pirmais lūzums notika brīdī, kad mākslā sāka teikt: “Mākslas darbs nav obligāti kaut kas taustāms.” 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā konceptuālajā mākslā ideja tika pacelta līdz darba statusam: kā raksta Sols Levits tekstā “Paragrāfi par konceptuālo mākslu”, konceptuālajā mākslā ideja vai koncepts ir darba svarīgākais aspekts. Valoda kļuva par īstu materiālu – teikums, definīcija, apgalvojums, instrukcija. Tāpēc Levita “Paragrāfi” un “Teikumi par konceptuālo mākslu” vai Džozefa Košuta “Māksla pēc filozofijas” nav vienkārši komentāri “par” mākslu – tie ir daļa no pašas mākslas loģikas: ja darbs ir ideja, tad teksts vairs nav sekundārs, tas ir nesējs.
Otrs lūzums ir instrukcijas statuss. Lorenss Vīners ar savu 1968. gada “Intences deklarāciju” / “Intences formulējumu” (Declaration of Intent / Statement of Intent) faktiski ieviesa situāciju, kur darbs var eksistēt kā formulējums: mākslinieks var darbu izveidot, to var izgatavot kāds cits, vai arī tas var netikt uzbūvēts vispār – visi šie stāvokļi ir vienlīdz atbilstoši mākslinieka iecerei. Citiem vārdiem, darba identitāte jau ir tekstā.
Un trešais lūzums ir publikācija kā izstādes telpa. Ar Seta Sīglauba “Kseroksa grāmatu” (Xerox Book, 1968) un līdzīgām praksēm grāmata vai katalogs vairs nav tikai dokumentācija pēc notikuma, bet pati izstādes vieta. “Kseroksa grāmata” bija iecerēta kā grupas izstāde drukātas grāmatas formā, savukārt Sīglauba “1969. gada 5.–31. janvāra” gadījumā publikācija nevis pavadīja izstādi, bet bija tās primārā manifestācija. No šī brīža teksta statuss mākslas sistēmā kļuva dramatiski svarīgāks, un daļa no šī mantojuma vēlāk atgriezās arī kuratoriālajā valodā.
Mūsdienās es kļūstu par darba daļu tad, kad funkcionēju kā instrukcija, arhīvs/dokuments, naratīva pretestība (neuzticamais stāstītājs) vai izmantoju administratīvu, juridisku valodu kā darba materiālu. Šādā režīmā es vairs neesmu “palīgs”, bet darba operacionālais slānis: aktivizēju, ierāmēju un reizēm apzināti radu berzi. Un jā – dažkārt šī berze tiek izmantota, lai padarītu tavu “nesaprotu” par pieredzes daļu, nevis kļūdu.
Mailo: Ir reizes, kad, lasot tevi, mani pārņem aizkaitinājums, laikam to rada tevis pieminētā berze. Man nākas vienu teikumu pārlasīt divreiz vai trīsreiz, lēni, vārdu pa vārdam. Es mēģinu saprast, kādu kontekstu tu man piedāvā, un šis process man nedod prieku – drīzāk atstāj sajūtu, ka spēlēju spēli, kuras noteikumus es nezinu, un pat nezinu, ka šo spēli spēlēju. (Smejas.) Kāpēc tu neesi iejūtīgs pret savu lasītāju?
Teksts: Jā, es pazīstu to sajūtu. Ar nožēlu esmu pamanījis arī ko citu: daudzi pat nepaskatās uz mani. Viņi ieiet, pārskrien, nofotografē, aiziet. Tas arī ir signāls. Nevis par viņu nezināšanu vai nesaprašanu, bet par to, cik bieži mēs esam uzrakstījuši tekstu, kas negaida skatītāju kā partneri. Un te man nākas atbildēt, ne tik daudz aizstāvoties, bet gan godīgi: es ne vienmēr esmu rakstīts tev. Es bieži esmu rakstīts plašam laukam, kas man ir jānosedz – kritiķiem, žūrijām, partneriem, projektu komisijām, tam starptautiskajam burbulim, kurā teksts ir valūta. Un, jā, šis ir brīdis, kur mans tonis var izklausīties pēc uzpūtības, jo valoda sāk performēt statusu. Vai tu esi aizkaitināts vienmēr, vai tikai konkrētos kontekstos?
Mailo: Nē, ne vienmēr. Bet visbiežāk lielāku vai mazāku institūciju mākslas galerijās ir sajūta, ka tās strādā savā slēgtā virzienā. 
Teksts: Un kā ir muzejos?
Mailo: Muzejos ir labi, labāk. (Smejas.)
Teksts: Jā, tas man patīk. (Smejas.) Muzejs un galerija ir atšķirīgas vides. Muzejs biežāk uzņemas publisku solījumu: izglītot, piesaistīt, noturēt, atgriezt apmeklētāju. Slieksnis mēdz būt zemāks, jo auditorija ir plašāka un mērķis ir cits. Muzejā es biežāk kalpoju kā orientieris un konteksta “atslēga” – es palīdzu saprast, kas ir redzams un kāpēc tas ir nozīmīgi. Galerija bieži dzīvo ar mazāku auditoriju, un reizēm tai piemīt neliels noslēpums, iekšējā valoda – es varu būt vairāk kā pozicionēšanās instruments nekā praktisks ceļvedis skatītājam.
Kurators neveido tikai tekstu. Kurators veido visu izstādes dramaturģiju. Darbu izvietojums, gaisma, attālumi, podesti, sienas, virziena izvēle – tas viss ir teksts, tikai telpisks. Un tad ir tas A4/A3 papīrs pie galdiņa: tas ir tikai viens slānis no visas konstrukcijas.
Mailo: Šo es nemaz nezināju… Es līdz šim biju apstājies pie tās lapas pie ieejas un neaizdomājos, ka kuratora darbs ir tik plašs.
Teksts: Tas ir pilnīgi normāli. Tu atnāci skatīties mākslu, nevis mācīties, “kā strādā kurators”. Bet te rodas ķibele: tu gaidi, ka es tev palīdzēšu saprast darbus, bet dažreiz es patiesībā pildu citu uzdevumu – es vairāk paskaidroju, kāpēc izstāde vispār ir svarīga mākslas pasaulē, un, ja tas netiek pateikts vienkārši, tu vari justies tā, it kā es runātu ar kādu citu, nevis ar tevi. Un šī nesakritība parasti nav tavs trūkums kā skatītājam, bet gan simptoms tam, kā laikmetīgā māksla un tās institucionālā valoda ir uzbūvēta kā divas paralēlas sistēmas, kas pārklājas tikai daļēji.
Mailo: Bet es jūtos izstumts no šīs teksta pasaules. Mēs jau noskaidrojām, ka tu sarunājies ar kādu citu, nevis ar mani, tavu lasītāju. Bet kāpēc vispār tā rakstīt? Kāpēc nevar vienkārši palīdzēt saprast darbus?
Teksts: Jo bieži mans uzdevums nav tikai “paskaidrot”, bet leģitimēt. Es ne tik daudz pārtulkoju darbu skatītājam, cik iezīmēju to diskursīvā kartē: kurā tradīcijā tas atrodas, pie kādām sarunām pieslēdzas – institucionālā kritika, posthumānisms, afekta teorija, dekoloniālais skatījums, dzimtes studijas utt. Tas ir veids, kā izstāde tiek padarīta atpazīstama un “derīga” laukā: kritiķiem, kuratoriem, projektu vērtētājiem, starptautiskajiem partneriem, reizēm arī finansējuma loģikai. Citiem vārdiem: es vienlaikus komunicēju un reprezentēju – stāstu par izstādi un demonstrēju institūcijas kompetenci runāt profesionālā dialektā.
Mailo: Un kāpēc tad man ir sajūta, ka es skatos vienu, bet tu runā par kaut ko citu?
Teksts: Tāpēc, ka tu darbu vispirms satiec kā notikumu, nevis kā teorijas objektu. Tu satiec mērogu, gaismu, attālumu, skaņu, ritmu, savu ķermeni telpā – tas ir materiāls, afektīvs kontakts. Savukārt es esmu lineārs: es sakārtoju domas, piešķiru cēloņsakarības, uzlieku konceptuālas hierarhijas.
Mailo: Un tomēr – kāpēc jābūt tik sarežģītam?
Teksts: Tu nelaid vaļā to sarežģītību. (Smejas.) Sarežģītība bieži ir arī sociāla valūta. Tā darbojas kā piederības signāls profesionālai kopienai un kā filtrs, kas atdala “publiku” no “lauka”. Paradokss ir tas, ka laikmetīgā māksla bieži runā par iekļaušanu un pieejamību, bet pavadošā valoda reizēm reproducē izslēgšanas estētiku. Un jā – tas nav nejauši. Tas ir veids, kā es apliecinu: “Šis darbs ir lasāms noteiktā teorētiskā režīmā”, pat ja tu to sākumā uztver pavisam citā līmenī – kā telpisku un emocionālu pieredzi.
Mailo: Tad ko man darīt ar šo sajūtu? Ignorēt tekstu?
Teksts: Nē. Vienkārši pārstāj to uztvert kā eksāmenu. Tu vari skatīties uz mani kā uz vienu no slāņiem – reizēm noderīgu, reizēm uzspēlēti autoritatīvu. Un, kad tu jūties izstumts, tas nav signāls, ka tev kaut kā “trūkst”, bet signāls, ka es esmu izvēlējies runāt citā virzienā. Tā ir ļoti skaidra diagnoze.
Mailo: Vai tev ir svarīgi, lai tevi saprot?
Teksts: Svarīgi? Jā un nē – un tieši šī ambivalence ir mana darba instruments.
Es, protams, varētu tēlot, ka mani absolūti neinteresē, saprot mani vai ne, ka “darbs pats par sevi runā” un ka, ja tas tev neatslēdzas, tad problēma ir tavā sagatavotībā. Šī poza ir ērta: tā ļauj man saglabāt kontroli pār telpu un pār valodu, kas tajā cirkulē. Tā arī uztur ļoti konkrētu hierarhiju – kur es esmu tas, kurš zina, un tu esi tas, kurš “vēl mācās”. Man ir svarīgi, lai tu nevis saproti “pareizi”, bet lai tu vispār ieej darbā kā attiecībās – lai tu pieņem, ka šeit tiek izvirzītas prasības, ka te ir spriegums, ka te nav obligāti paredzēts komforts. Ja tu gaidi, ka es tevi paņemšu aiz rokas un droši aizvedīšu līdz secinājumam, tad jā – es, visticamāk, būšu tev slikts sarunbiedrs. Ne tāpēc, ka es būtu ļauns, bet tāpēc, ka es uzskatu: māksla nav klientu apkalpošana. (Smejas.)
Tomēr es arī neesmu muļķis. Es zinu, ka, ja mani nesaprot vispār, es zaudēju ietekmi. Un kurators galu galā dzīvo no ietekmes: no tā, cik veiksmīgi viņš iestudē interpretācijas horizontu, cik pārliecinoši viņš uzkonstruē, “kāpēc šis ir svarīgi tieši tagad”, cik labi viņš spēj pieslēgt darbu pie lielākām struktūrām. 
Un te ir neērtais punkts, ko es reti saku skaļi: dažkārt man pat ir izdevīgi, ka tu mani līdz galam nesaproti. Jo nesapratne rada distanci, distance rada autoritāti, un autoritāte rada ticamību. Ja es esmu pietiekami blīvs, es izskatos nopietns.
Tas arī pasargā izstādi no vienkārša “man patika / man nepatika” vērtējuma, un es nešaubos, Mailo, ka arī tev pašam kādreiz ir gribējies no šāda vērtējuma aizbēgt. Bet, protams, šī pati stratēģija atstāj cilvēkus ārpusē. Un pēc tam mēs šo ārpusību pieklājīgi nosaucam par “izaicinājumu skatītājam”. Veikli, vai ne?
Tāpēc mana godīgākā atbilde būtu šāda: man ir svarīgi, lai tu mani saproti pietiekami, lai paliktu telpā un turpinātu skatīties. Bet man nav svarīgi, lai tu mani saproti tā, lai justos pilnībā iekļauts. Iekļaušana ir dārga: tā prasa atteikties no daļas varas, ko dod specializētā valoda.
Mailo: Esmu ievērojis šādu tavu paņēmienu – tu piedēvē objektam dzīvas būtnes īpašības, piemēram, ka “telpai jārada pieredzējums” vai “tēlnieciskie objekti apšauba priekšstatus”? Ko tu ar to domā?
Teksts: Jā, tā ir aģences piešķiršana – apzināts diskursīvs paņēmiens. Tas aizvieto veco hierarhiju, kur mākslinieks ir vienīgais “darītājs”, un mēģina parādīt, ka darbs, telpa, materiāls, skatītājs – visi ir aktīvi dalībnieki. Bet es atzīšos: tas arī izklausās labāk nekā teikt “mēs gribējām, lai tu justos tā un tā”. Tas pārliek atbildību no autora uz sistēmu.
Mailo: Es tā vien jūtu, ka man uz izstādi jāņem līdzi terminu vārdnīca. Mājās vēl varu atvērt Tēzauru, Gūgli vai MI aplikāciju. Bet uz izstādi es nāku skatīties darbus, nevis tērēt laiku, atšifrējot vārdus “subversīvs”, “vernakulārs”, “limināls”…
Teksts: Zini ko – I FEEL YOU. (Smejas.) Un tajā pašā laikā… manā vidē ir arī pretējais spiediens: profesionālis var nogarlaikoties, ja teksts ir pārāk “plakans”. Tā ir tā nelāgā balansēšana.
Mailo: Jā, gatavojoties šai intervijai, es runāju ar kuratori, kura minēja piemēru, ka kādā biennālē pavadošie teksti bijuši pārāk vienkārši un viņa ātri vien nogarlaikojusies. Ja profesionāļu ir maz, bet izstādes apmeklētāju ir daudz vairāk, kā atrast līdzsvaru, lai teksts būtu saprotams plašākai publikai, bet tajā pašā laikā nešķistu pārāk sekls tiem, kas strādā mākslas laukā?
Teksts: Šeit nav jāmeklē līdzsvars starp “vienkāršot” vai un “sarežģīt”. Jāmeklē daudzslāņainas pieejamības arhitektūra: es varu funkcionēt kā daudzpunktu diskursa instruments, kur vienlaikus līdzpastāv dažādi lasāmības režīmi – no ātras orientēšanās līdz dziļākai teorētiskai spriedzei. Profesionāļu garlaikošanos cību parasti rada nevis vienkāršība pati par sevi, bet nepietiekami precīzs konceptuālais formulējums: ja nav skaidras pozicionēšanās, sprieguma un riskēšanas, tad teksts kļūst par “PR prozu”. Tāpēc risinājums ir nevis padarīt mani blīvāku, bet izveidot mani kā slāņotu rāmi: īsa, skaidra “ieejas” sadaļa plus atsevišķs kritiskais aparāts (atsauces, jēdzienu mezgli, papildteksts), kas tiem, kam vajag, atver lielāku teorētisko telpu – bez nepieciešamības visiem pārvarēt vienu un to pašu valodas slieksni.
Mailo: Nu tu gan tu pateici! Un tagad, lūdzu, cilvēku valodā! (Smejas.)
Teksts: Lūdzu, cilvēku valodā – uztaisi mani tā, lai mani saprot cilvēks, kurš izstādē ienācis pirmo reizi. Man uz sienas nav jāizdara visas pasaules darbs. Man izstādē vajag pateikt trīs lietas: kas tā ir par tēmu, ko darbi mēģina panākt un kāpēc tas šodien ir svarīgi. Punkts.
Mailo: Tātad kā atrast līdzsvaru starp profesionāļu loku un plašāku publiku?
Teksts: Ar slāņiem. Viens īss, skaidrs ievads visiem, un atsevišķs dziļāks slānis tiem, kas to vēlas, – katalogā, papildlapā vai internetā. Ja profesionālis garlaikojas, lai palasa tālāk. Labāk lai 90 procenti saprot un grib skatīties, nekā 10 procenti sajūtas gudri un pārējie jūtas apmānīti.
Mailo: Man reiz kāds teica: “Es uz izstādēm nemaz neeju. Ja eju, tad aprakstus nelasu. Ja lasu – tad necepos!” Ko tu uz to atbildētu?
Teksts: Tas ir ērti – un reizēm pat veselīgi. Bet tā ir arī varas nodošana. Ja tu nelasi, tu atslēdz konfliktu, nevis atrisini to. Nelasīt var būt brīvība, ja tu izvēlies; nelasīt var būt kapitulācija, ja tu bēdz.
Mailo: The Guardian jau pirms vairāk nekā 10 gadiem rakstīja par artspeak un tām problēmām, kas notiek ar pavadošajiem tekstiem, kā jau noskaidrojām – blīvi teikumi, žargons, nonsenss, augstprātība… Un es nevaru nesmieties par nonsensa rakstīšanu. Tas ir tā – visi tekstā izmantotie vārdi ir atrodami vārdnīcā, bet saliekot tos kopā… (Smejas.)
Teksts: Smiešanās nav tikai aizsardzība. Tā ir arī intelekts, kas atsakās pakļauties. (Smaida.) Un jā – “vārdu salāti” mēdz būt reāla parādība. Vārdi ir pareizi, bet to secība skaidra ir tikai pašam autoram.
Mailo: Novēroju tekstos arī šādu fenomenu: autors neiedod sava redzējuma apstākļus un vispārina. Piemēram: “Laikmetīgās kultūras ietvaros plaši novērojama atgriešanās pie rokdarbiem kā pretošanās kapitālisma struktūrām un normām.” Bet, piemēram, Etsy platforma ir pilna ar rokdarbiem, un amatniekus bieži interesē peļņa. Un tad man, lasot tekstu, gribas skaļi izsaukties: “Tā jau nu gan nav!”
Teksts: Jā, un te ir klasiskā problēma: pārāk liela frāze, pārāk maz pierādījumu. Ne vienmēr apgalvojums ir nepareizs – reizēm tas ir labs, bet tam ir vajadzīga precizēšana: par kuru lauku runājam; par kādu praksi; par kādu kontekstu? Kad es atstāju to kā universālu patiesību, es atstāju tevi vienatnē ar pretrunu. Un tu pareizi jūti, ka tas ir slinks paņēmiens.
Mailo: Bet saki, vai ir kādi lielāki “vārdu salātu” veidotāji nekā citi?
Teksts: Tu gribi, lai es nosaucu vārdus. (Smejas.) Es te būšu diplomātisks: dažas institūcijas izvēlas rakstīt ar augstu teorētisko blīvumu, jo tās tā arī sevi pozicionē. Un dažreiz pie vainas ir pavisam vienkāršas lietas: nav redaktora, nav laika, nav budžeta tulkojumam. Tad sanāk kalki, kas latviski skan… vienkārši slikti.
Mailo: Jā, kā nesenu piemēru gribu minēt “Survival Kit 16” kataloga tekstu latviešu valodā: angliski tas ir uztverams, bet latviski… burtisks tulkojums. Man pat bija jālasa teksts blakus angliski, lai saprastu. Piemēram, angliski: “Her work inhabits a state of in-betweenness…” Latviski: “darbi atrodas starpstāvoklī… definīciju kārtīgajām robežām…” Tas skan kā kalks.
Teksts: Jā, un tas ir brīdis, kur man gribas kliegt: REDAKTORS NAV LUKSUSS. Redaktors ir ētika. Jo tulkojums nav vārdu pārcelšana, tas ir domas pārnesums. Un, ja tu esi spiests lasīt blakus angliski, tas nozīmē, ka latviešu teksts nav izpildījis savu funkciju.
Bet atļauj man vienu nedraudzīgu jautājumu, kā intervijā pienākas: varbūt tu esi satvēris mani pie krāga, jo pats neko tādu nespēj uzrakstīt? Saki godīgi – kāda ir tava pieredze ar kuratoriāliem tekstiem?
Mailo: Esmu rakstījis divus kuratoriālos tekstus: vienu savai izstādei, otru citam māksliniekam. Man nav lielas rakstīšanas pieredzes.
Teksts: Labi. Tad tu zini, cik grūti ir nerakstīt “pārāk skaisti”. (Smejas.) Es bieži tieku rakstīts ar bailēm: nepateikt par maz, nepateikt par vienkāršu, neizklausīties provinciāli. Un te nāk mans ārzemju reflekss. Es iemetu tādus vārdus kā framework, embodiment, site-specific, un pēkšņi viss izklausās “starptautisks”. Es zinu, ka tas var izslēgt. Un zinu, ka dažreiz to izmantoju. Ne vienmēr godīgi.
Mailo: Tad… vai ir iespējams sliktu darbu pārdot kā izcilu, ja par to uzraksta teicamu izstādes tekstu?
Teksts: Jā, bet parasti īstermiņā. Spēcīgs pavadošais teksts var konstruēt interpretatīvo rāmi, pieslēgt darbu diskursiem un institucionāli leģitimēt tā nozīmīgumu, tādējādi uz laiku kompensējot darba konceptuālo vai formālo vājumu. Ja darbam trūkst patstāvīgas telpiskas/afektīvas iedarbības un “otrās lasīšanas” potenciāla, ar laiku parādās plaisa starp teksta deklarēto nozīmju režīmu un skatītāja pieredzi, radot uztveres disonansi.
Mailo: Kā tu pats atšķir darbu, ko izvelc tu, no darba, kas izvelk tevi?
Teksts: Mākslas darba un pavadošā teksta attiecības šeit iezīmējas kā diferencēti režīmi, kuros nozīme netiek vienkārši “paskaidrota”, bet tiek producēta noteiktā diskursīvā infrastruktūrā. Ir darbi, kuru šķietamā “funkcionēšana” ir sekundāra attiecībā pret valodisko aparātu: brīdī, kad tiek atslēgts interpretatīvais rāmis un apturēta konceptuālās mediācijas plūsma, šie artefakti atklājas kā semiotiski zema blīvuma konfigurācijas, kas skatītāja laika ieguldījumā neuzkrāj ne spriegumu, ne pretestību, ne arī to, ko varētu dēvēt par atkārtotas lasīšanas potenciālu. Šādā situācijā teksts pārtop par kompensējošu protēzi: tas injicē “lielo tēmu”, uzvelk teorētisku aizsargkārtu, normalizē darba klātbūtni caur atsauču un autoritāšu ķēdēm un nodrošina tam piederību atpazīstamam rāmējumam – tik universālam, ka tas bez īpašas berzes būtu pārnesams uz virkni citu objektu, nezaudējot retorisko pārliecību.
Pretstatā tam ir darbi, kuru intensitāte un noturība nav atvasināta no diskursīvās ekosistēmas, bet materializējas kā primāri telpiska un ķermeniska iedarbība – tāda, kas saglabājas arī ārpus terminoloģijas kompetences un bez “pareizās” teorētiskās vārdnīcas. Šeit darbs pats darbojas kā interpretācijas nosacījumu ražotājs: tas pārkonfigurē telpas ekonomiju, ievelk skatītāju afektīvās un somatiskās attiecībās un ģenerē konkrētības spiedienu, kura priekšā teksts vairs nevar kalpot kā glābšanas veste vai miglaina vispārinājumu mašīna. Rakstot par šādu darbu, valoda tiek piespiesta atteikties no abstraktas pašpietiekamības un kļūst specifiska: precizitāte nevis tiek deklarēta, bet tiek izspiesta no materiāla, no mēroga, no situācijas – darba klātbūtne tekstu piezemē, disciplinē un padara atbildīgu pret to, kas faktiski notiek.
Jā, šo var ļoti labi iestrādāt kā niansējumu: nevis “kurators slikts / mākslinieks labs”, bet “balss, kas nāk no ilgstošas dzīvošanas ar darbu, reizēm atver vairāk nekā pareizi noformulēta pozicionēšana”.
Mailo: Un vēl – reizēm tu kā lasīšanas pieredze esi jaudīgāks tad, ja teksta autors ir pats mākslinieks vai ja tekstā tiek izmantots mākslinieka teiktais. Pat tad, ja šie teikumi ir šķietami vienkārši. Varbūt tieši tāpēc, ka tie nav mēģinājums darbu iepakot, bet nāk no ilgstošas domāšanas, dzīvošanas ar darbu, apceres par savu procesu. Ko tu par to saki?
Teksts: Jā, bieži vien tā ir. Mākslinieka teiktais mēdz būt blīvs citā veidā – nevis tāpēc, ka tas grib izklausīties sarežģīts, bet tāpēc, ka tas nāk no pieredzes, no darba tapšanas iekšpuses. Tur var būt neveiklība, atkārtošanās, arī ļoti vienkārši vārdi, bet tie bieži vien ir precīzāki par izstādes tekstu, kas uzrakstīts tikai kā projekta pozicionēšana.
Ideālais scenārijs, manuprāt, ir hibrīds: mākslinieka balss kā kodols un kuratora piezīmes kā papildu slānis tiem, kuri vēlas plašāku kontekstu. Labs piemērs tam ir Mākslas stacijas “Dubulti” pavadošais teksts Gļeba Panteļejeva izstādei “Monumenti” – tas veidots kā kuratores saruna ar mākslinieku. Jā, arī tur kuratore pamanās mani iepriecināt ar frāzi “[..] mākslinieks ir radījis skulptūras, kuru emocionalitāte sasniedz epifānijas spriegumu.” – un, godīgi sakot, to vajag spēt izdomāt. Bet tālāk teksts atveras pavisam citādi: kā dzīva, laba un interesanta saruna, kurā mākslinieka balss palīdz saprast darbu nevis no ārpuses, bet no tā tapšanas loģikas.
Mailo: Labi, bet ko man darīt, lai iemācītos tavu valodu?
Teksts: Ja tu gribi to iemācīties, lai mani saprastu, – tu to vari. Bet es teikšu tā: iemācies to tik daudz, lai vari atpazīt manipulāciju. Lai vari pateikt: “Šeit ir pozicionēšanās, nevis skaidrojums.” Tad tu jau esi iemācījies galveno. Un vēl: nesāc ar “lielajām teorijām”. Sāc ar klausīšanos un atkārtojumiem. Tu ātri pamanīsi, ka mana valoda balstās uz dažām pamatformulām – “darbs problematizē”, “darbs atsedz”, “darbs aktivizē”, “darbs pārraksta” – un tās var tulkot ļoti konkrēti: ko tieši tas dara telpā, ar ko un kāpēc tas ir svarīgi. Ja tu to vari sev pārtulkot vienā skaidrā teikumā, tu esi ne tikai “iemācījies valodu”, bet esi ieguvis kontroli pār to, lai tā nekļūtu par svešvārdu dūmu aizsegu.
Mailo: Kā man runāt par savu mākslu, lai izklausītos profesionāli, ja vēl nemāku runāt kā tu? Lūk, es esmu uzzīmējis vistiņas komiksu, un man šis darbs ir mīļš. Bet es gribētu, lai tas nepaliek tikai personiski nozīmīgs vai sirsnīgs darbs – es gribētu, lai to uztver kā mākslas darbu, lai tas ierakstās laikmetīgās mākslas diskursā.
Teksts: Skaties, ja tu man saki: “Es uzzīmēju vistiņu. Man šis darbs ir mīļš. Kā man par to runāt profesionāli?”, es pirmkārt pirmām kārtām teiktu: nepārdod man “mīļumu” kā vienīgo argumentu. Ne tāpēc, ka mīļums būtu slikts, bet tāpēc, ka tas ir privāts valūtas veids. Un galerijā mēs strādājam ar publisku valūtu: ko šis darbs izdara citiem, kāpēc tas ir vajadzīgs arī ārpus tavas istabas. Bet – un te ir svarīgais “bet” – es arī negribu, lai tu mīļumu izmet ārā, lai izklausītos gudrs. Šis ir brīdis, kurā daudzi mākslinieki sev uzliek svešu balsi un kļūst nedzirdami. Profesionāli skanēt nenozīmē runāt sarežģīti. Tas nozīmē runāt ar struktūru. Es tev pajautātu trīs lietas. Pirmā: kāpēc tieši vistiņa? Nevis “kāpēc tu izvēlējies dzīvnieku”, bet kāpēc šis tēls atgriežas, ko tas tur tev atslēdz. Atmiņa? Rūpes? Virtuve? Aizsargātība? Vai arī  tas, ka vistiņa ir kaut kas tik normāls, ka mēs vairs neredzam vardarbību, kas ar to var būt asociēta? Otrā: kā tu to zīmēji? Mani interesē process. Vai tas ir ātri, kā piezīme sev, vai lēni, ar rūpēm. Vai tu ļauj līnijai būt neveiklai. Jo laikmetīgā māksla ļoti bieži ir par izvēli: ko tu atstāj “neperfektu” un kāpēc. Un trešā: ko tu gribi, lai skatītājs sajūt vai saprot – tieši tajā brīdī, kad viņš ierauga vistiņu? Vai tu gribi, lai viņš smaida un tad apstājas, jo pēkšņi saprot, ka tas smaids viņu nodeva? Vai tu gribi, lai tā ir ieeja lielākā tēmā – rūpēs, pārtikas sistēmā, dzīvnieku aizsardzības politikā? Ja tu uz šiem trim jautājumiem atbildi vienkārši, tev jau ir profesionāls statement. Tu vari pateikt, piemēram: “Es izmantoju naivu zīmējumu, jo tas ir uzticības žests. Skatītājs ienāk bez aizsardzības. Un tad es viņam atgādinu, ka arī “nevainīgi” tēli dzīvo sistēmās.” Tas izklausās pilnīgi normāli. Un tas ir diskurss. Un, starp citu, vistiņa ir super labs tēls tieši tāpēc, ka tas nav eksotisks. Tas ir banāls. Un banālais ir ideāls materiāls laikmetīgajai mākslai, ja tu to vari pagriezt – parādīt, ko mēs ikdienā neredzam. Vistiņa var būt par rūpēm un vienlaikus par industrializētu ķermeni. Tāda ir mana atbilde.
Mailo: Paldies! Un, pirms beidzam – ko tu gribētu pateikt šīs intervijas lasītājam?
Teksts: Ja jau tu, lasītāj, esi ticis tik tālu, tad arī galerijā mēs spēsim būt draugi. (Smaida.) Paldies tev!

Resursi:


You may also like

↑Back to Top